postmodernisms

Postmodernisma māksla

Postmodernisms ir viens no viskritiskāk vērtētajiem un visvairāk apšaubītajiem, bet tajā pašā laikā viens no visradošākajiem mākslas virzieniem. Postmodernismam nav robežu, tāpēc tas tiek tik neviennozīmīgi vērtēts, bet izprotot postmodernisma vērtības un ideoloģiju zem reizēm tik īpatnējajiem mākslas darbiem, var atklāt šī mākslas virziena vienreizību un pat burvību.

Postmodernisms ir grūti definējams, jo tam ir ļoti dažādas izpausmes un nav konkrētu robežu kā citiem mākslas stiliem. Sākotnēji pat tas nebija mākslas stils, bet humanitāro zinātņu kustība, kas radīja pārmaiņas sabiedrības filozofiskajā apziņā. Postmodernisma mākslu īsi varētu raksturot kā mākslas virzienu, kura izpausmes ir pretrunā ar modernisma vai citu mākslas veidu pamatprincipiem, bet tajā pašā laikā var sevī iekļaut vai apvienot daudzas detaļas no šiem mākslas veidiem. Vienkāršāk sakot, postmodernisms ir mākslas veids, kuram nav robežu un tajā tiek izmantotas tehnoloģijas, kas pamatā netiek lietotas nevienā citā mākslas novirzienā. Postmodernismā tiek izmantotas, piemēram, gaismas instalācijas, video tehnoloģijas, multimediji, konceptuālā māksla un daudz kas cits. Patiesībā, jo īpatnējākas un savdabīgāka ir šī mākslas virziena tehnikas, jo veiksmīgāks ir mākslas darbs. Šajā mākslas novirzienā liela nozīme ir kompozīcijai un oriģinālām iedejām, bet visa pamatā bieži vien ir dziļa doma, tāpēc daudziem šīm mākslas virziens nav līdz galam izprotams.

Postmodernismam ir ļoti konkrēta izcelsme un pirmsākumi. Par šī mākslas virziena pamatlicēju un aizsācēju tiek uzskatīts amerikāņu izcelsmes arhitekts un teorētiķis Roberts Čārlzs Venturi, kurš aizsāka poparta mākslu. Poparts ir modernās mākslas apakš virziens, kuru raksturo pieņemto normu un principu neievērošana un masu kultūras tēlu atainošana mākslā. Atšķirībā no visiem citiem iepriekš zināmajiem mākslas virzieniem, popartā nebija noteiktu robežu. Mākslinieki varēja radīt jebko. Mākslas darbos pat dominēja haoss, iracionālisms, neloģiskums utt.

Vēlāk poparta māksla kļuva arvien dažādāka un tai izveidojās vairāki nenoteikti un grūti definējami novirzieni. Tie visi kopā veidoja postmodernisma mākslu. Postmodernismam kopumā bija raksturīga sarežģītība un modernisma vienkāršuma neatzīšana. Gan postmodernisma mākslā, gan arhitektūrā bija vērojamas ļoti dažādas, sarežģītas līnijas, dekori utt. 70. gados postmodernismā izcēlās eklektisms jeb dažādu citu stilu atdarināšana un apvienošana. Tas pavēra plašas iespējas postmodernisma dažādības attīstīšanai.

Postmodernisma mākslas pārstāvji speciāli provocēja sabiedrību un tradicionālās mākslas atbalstītājus. Viņi, piemēram, izmantoja dažādus simbolus, ar negatīvu vai divdomīgu nozīmi, lai radītu sašutumu, vai arī mākslas radīšanai izmantoja tehnikas, kas nav pieņemamas apkārtējai sabiedrībai. Postmodernisma māksliniekiem patika radīt sabiedrībā spilgtas emocijas, pat tad ja tās bija negatīvas. Šo mākslas stilu, protams, pieņēma tikai retais un arī mūsdienās postmodernisma darbi spēj šokēt cilvēkus.

Tomēr ne visi postmodernisma darbi ir ar negatīvu vai šokējošu noskaņu. Daudzi no tiem ir vienkārši interesanti un savdabīgi. Jau minētā eklektisma ietekmē tika radīti ļoti interesanti arhitektūras objekti. Tas izpaužas, piemēram, Kalifornijas universitātes kopmītņu ēkas arhitektūrā, kas sevī ietver dažādus elementus no Triumfa arkas vai vienkāršu ēku fasādes veidošana līdzīgi baroka laikmetam raksturīgā manierē. Šādi eklektisma piemēri mēdz būt pat humoristiski. Viss ir atkarīgs no tā, kā sabiedrība to uztver kopumā.

Jāmin, ka postmodernisms izpaužas ne vien vizuālajā mākslā un arhitektūrā, bet arī literatūrā, politikā, filozofijā utt. Izpausmes postmodernismam ir ļoti dažādas, bet pamata ideoloģija saglabājas tā pati – sacelties pret ierasto, ikdienišķo, mainīt uztveri un domāšanu, noliegt modernisma pamatidejas.

instalaciju maksla

Instalāciju māksla

Ar vārdu „māksla” parasti saprot tās tradicionālās izpausmes, piemēram, glezniecību, tēlniecību, grafiku utt., taču mūsdienās māksla var būt jebkādas radošas izpausmes, tajā skaitā instalāciju māksla. Patiesībā instalāciju māksla ir kļuvusi pat ļoti populāra un daudzi šādus mākslas darbs dzīvē ir redzējuši, tikai neasociē to ar īstu mākslu vai neizšķir kā atsevišķu mākslas veidu.

Instalāciju māksla pamatā ir mākslas virziens, kas ietver trīs dimensionālu (telpisku) darbu veidošanu no jebkādiem materiāliem. Šāds raksturojums ir ļoti plašs, tāpēc varētu rasties problēmas ar izpratni par to, kas ir un kas nav māksla. Definējot instalāciju mākslu tik plaši, varētu rasties priekšstats, ka jebkurš objekts telpā ir māksla, bet tā gluži nav. Instalācijas kā mākslas darbi parasti tiek veidoti ar kādu dziļāku domu un parasti tie ir paredzēti kādai konkrētai vietai vai notikumam. Instalācijas, atšķirībā no daudziem citiem mākslas darbiem, bieži tiek izveidotas tikai uz īsu brīdi, nevis pastāvīgai glabāšanai.

Tradicionāli instalācijas tiek iedalītas divos apakš virzienosvides instalācijas un gaismas instalācijas. Vides instalācijas var būt jebkāds mākslinieka radīts objekts vai objektu kompozīcija, kurai ir kāds virs mērķis. Prasti par šo virs mērķi kalpo uzmanības piesaistīšana kādam konkrētam notikumam, norisei, pasākumam utt. Bieži vien vides instalācijas ir pat provokatīvas vai šokējošas, jo tas ir vislabākais veids, kā piesaistīt apkārtējo uzmanību. Arī ielu mākslu var uzskatīt par sava veida vides instalāciju novirzienu. Vides instalāciju mākslinieki bieži vien pat vēlas palikt anonīmi, jo cilvēki uz šādām provokācijām mēdz reaģēt ļoti dažādi. Šādi mākslinieki nereti tiek dēvēti par huligāniem vai par noziedzniekiem, jo ne visi spēj izbaudīt viņu radošās izpausmes. Vides instalācijām var būt arī komerciāli nolūki – tās var tikt radītas kā reklāma kādam produktam. Vides instalācijās galvenais ir šis mērķis, bet būtiska nozīme ir izpildījumam no vizuālajam baudījumam. Protams, var tikt radītas arī vienkārši vizuāli skaistas vides instalācijas, kas kalpo kā dekors un nekas vairāk. Kā vides instalāciju piemērus Latvijā var minēt ļoti daudz ko, piemēram, grafiti vai pat vienkāršus dekorus, kas izvietoti uz ielām, bet ļoti uzskatāms paraugs ir 2014. gadā notikusī akcija „Gliemeži”, ko īstenoja organizācija „Mākslai vajag telpu”. Iespējams, pamanījāt, ka Rīgā dažādās vietās tika izveidoti liela izmēra gliemeži dažādās krāsās. Akcijas mērķis bija pievērst uzmanību aktuālai problēmai – laikmetīgās mākslas muzeja izveidei. Šie gliemeži simbolizēja laikmetīgās mākslas muzeja tapšanas gaitas ātrumu.

Gaismas instalācijas pēc sava veidola ir līdzīgas vides instalācijām (mākslinieka radīti objekti vai kompozīcijas), tikai tajās tiek izmantota gaisma un tās pārsvarā nekad netiek izmantotas provokācijai vai uzmanības vēršanai uz kādu konkrētu problēmu. Gaismas instalācijas ir vizuāls baudījums. Pie gaismas instalācijām tiek pieskaitītas, piemēram, projekcijas uz sienām, no gaismas objektiem veidotas kompozīcijas, gaismas staru spēles utt. Noteikti daudzi ir apmeklējuši ikgadējo pasākumu „Staro Rīga”, kurā ir iespējams apskatīt visdažādākos gaismas instalāciju piemērus – projicētus attēlus uz Rīgas namiem, gaismas strūklakas, gaismu atstarojoši objekti utt.

Instalācijas noteikti ir pelnījušas tikt dēvētas par mākslas darbiem, tāpat kā gleznas un skulptūras. Instalāciju mākslai nav noteiktu robežu. Tā ļauj brīvi izpausties un radošā veidā nodot savu vēstījumu visai pasaulei, vai arī vienkārši radīt ko skaistu, kas priecēs apkārtējos.