tetovesanas maksla

Vai tetovēšana ir māksla?

Tetovēšanas vēsture

Grūti ir pateikt, kurā tieši brīdi, cilvēks pirmo reizi izdomāja uzzīmēt zīmējumu sev uz ādas. Šis mākslas veids ir tapis ļoti senos laikos un daudzās vietās vienlaicīgi. Vienīgais, precīzi zināmais fakts ir tāds, ka tetovēšanas māksla nav jaunāka par 60 tūkstošiem gadu.

Vissenākie tetovējumi, bija atrasti Ēģiptes piramīdu arheoloģisko izmeklējumu laikā. Līdz mūsdienām ir nonākušas ne tikai ziņas par to, ka Senajā Ēģiptē tika veikti zīmējumi uz ādas, bet arī pierādījums tam – tetovētas mūmijas. Atrasto mūmiju vecums ir aptuveni četri tūkstoši gadu un uz to izkaltušās ādas var labi saredzēt zīmējumus. Droši varam teikt, ka Ēģiptē tetovējumus veica tikai bagātiem un dižciltīgiem cilvēkiem, kā arī faraoniem un viņu ģimenēm.

Zinātnieki apgalvo, ka tetovējumi ir parādījušies nedaudz agrāk – pirmatnējās kopienas iekārtas pastāvēšanas laikā. Tie bija ne tikai skaistuma pazīme, bet arī tika uzskatīti par dzimtas totēmu, tie liecināja par to īpašnieku sociālo piederību, kā arī apveltīja viņus ar maģisku spēku.

Zinātniekiem nav skaidrības, kāpēc tetovējumi ir radušies. Viena teorija vēsta, ka tie ir radušies pēc kārtējiem ādas bojājumiem, kurus nejauši ir guvuši Akmens laikmeta cilvēki. Asins izplūdumi un rētas tika sapludināti kopā, dīvaino rētu, kurā izveidojās, sāka uzskatīt par atšķirības zīmi no citiem ciltsbrāļiem. Tā radās veiksmīgu mednieku un drošsirdīgu karavīru zīmes. Ģimenes, ar laiku, ari palika aizvien lielākas un sāka veidot nelielas kopienas, tāpēc radās vajadzība uz ādas zīmēt speciālas atšķiršanas zīmes.

Indiāņu ciltis, Polinēzijā un Indonēzijā, kur tetovējumi tika veikti daudz biežāk, nekā citur, tetovēšanas mākslu nodeva no paaudzes uz paaudzi. Gandrīz katrs viņu dzīves notikums ir saistīts ar zīmējumu zīmēšanu uz ķermeņa, sākot ar dzimšanas brīdi un beidzot ar nāvi. Viņiem, uz ķermeņa, nav gandrīz tādas vietas, kur savu roku nebūtu pielicis vietējais mākslinieks.

Tetovēšana ir saistīta arī ar “pārejas rituāliem” – jauniešu iesvētīšana vīru kārtā, vai pārcelšanās no šīs dzīves uz aizkapa dzīvi.

Interesanti fakti no tetovēšanas vēstures

Īpašu uzmanību pelna tas fakts, ka dažādām tautām, zīmējumi uz ķermeņa tika apveltīti ar visdažādākajām maģiskajām īpašībām, piemēram, pieaugušos tetovējums sargāja medību laikā un karā, bērnus tie sargāja no vecāku dusmām, sirmgalvjus tie sargāja no slimībām. Bet tetovējumu maģija sev pielietojumu atrada ne tikai pie mežonīgajām ciltīm. 17. – 19. gadsimtā, britu jūrnieki, sev uz muguras attēloja Jēzus sišanu krustā, tā cerot, ka tiks pasargāti no ķermeņa sodiem, kuri ļoti plaši bija izplatīti angļu flotē. Arābi, par daudz drošāku tetovējumu uzskatīja citātus, kuri tika ņemti no Korāna. Der atzīmēt, ka tajos laikos, zīmējums uz ķermeņa, pacēla to saimnieka statusu pārējo vidū, kaut gan daudzos gadījumos, tetovējums tika izmantots arī kā soda veids.

Tieši tāpat, jau kopš seniem laikiem tetovēšana ir piedzimusi Japānā un veiksmīgi nodzīvojusi līdz mūsu dienām. Mūsdienās tā ir pārvērtusies par mākslas tetovēšanas nozari. Tradicionālie, Senās Japānas zīmējumi ir karpas Koi, krizantēmas un peonijas. Mūsdienu, stilizētie Japāņu tetovēšanas mākslas zīmējumi ir Japāņu pūķi (nejaukt ar Eiropas), samuraji, geišas. Japānā, kā arī daudzās citās valstīs, ir saglabājies senais tetovējuma uzklāšanas veids, to dara ar rokām, nevis ar speciālu ierīču palīdzību.

Japānā bieži vien uz ādas tika zīmēti zīmējumi, uz kuriem tika attēloti svētie dzīvnieki un ari: karpas Koi, pūķi, tīģeri, u. c.

Senajā Ķīnā, ka sodu izmantoja tetovējumu uz sejas. Tādā veidā, tika atzīmēti kara gūstekņi un vergi. Ar tetovējumu uz sejas tos bija vieglāk atpazīt un tas apgrūtināja arī viņu bēgšanas mēģinājumus. Vajag atzīmēt, ka gan Romā, gan Grieķijā, tetovējumus izmantoja1331 līdzīgiem mērķiem. Vēlāk arī spāņi pielietoja šo tehniku Nikaragvā un Meksikā.

Tetovējumi mūsdienās

20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā tetovēšana kļuva ļoti populāra un tai tika piešķirts jēdziens – mākslinieciskā tetovēšana. Tā tiek veikta skaistumam un netiek pielietota nekādam citam apzīmējumam. Cilvēki, kuri šajā virzienā spēra pirmos soļus, netika saprasti, jo sabiedrībā valdīja uzskats, ka tetovējumam, noteikti vajag kaut ko apzīmēt.

internets maksla

Mūsdienu māksla un internets

20. gadsimta 90. gadu vidū vispirms amerikāņu, bet mazliet vēlāk arī Eiropas mākslas institūcijas, sāka pakāpeniski pārcelties uz vispasaules tīmekli, veidot mājas lapas, web saites, kurās parasti tika iekļauts logotips un īss aprakstu. Muzeju sfēras darbinieki, izteica dažādus priekšlikumus par mākslas darbības struktūras, tradicionālās sistēmas attīstības perspektīvām, kā arī par iespēju radīt virtuālus procesus, lai varētu izplatīt mākslas darbus. Interneta attīstīšanās, nu jau vairs nerada nekādas šaubas par mūsdienu mākslas produktu izplatīšanas efektivitāti tādā veidā. Vispasaules tīkla izmantošanas lielākās priekšrocības ir tas, ka ir iespēja strādāt ar video, audio, tekstu un attēlu, kuri atrodas dažādos attālinātos serveros, šo iespēju mūsdienās izmanto daudz māksliniecisko institūciju visā pasaulē. Lai arī galerijas, muzeji un mūsdienu mākslas centri turpina strādāt ierastajā režīmā un tiem ir iespēja reālajā dzīvē veidot sabiedrības un valsts kultūras viedokli par mākslu, mūsdienās tiem pievienojas arī mūsdienīgi elektroniskās komunikācijas līdzekļi. Šajā gadījumā, internetu varam nosaukt par patiesības atspoguļotāju, jo web saites turpina attīstīt tālāk jau eksistējošo kultūras dzīvi, bet tikai jau kibertelpā. Tām organizācijām, kuras darbojas reālajā pasaulē, web saite ir ātrs un viegls informācijas izplatīšanas veids par savu darbību, kura neierobežo tos finansiāli (publikācijas tematiskajos žurnālos, avīzēs, ziņās). Viens no galvenajiem kritērijiem, šajā gadījumā, būs tikai tas, cik dziļi šī organizācija ir paspējusi izplesties interneta dzīlēs, vai tā uztur sakarus ar citām mākslas iestādēm, kā tā sevi pozicionē saskarsmē ar citām galerijām, centriem, māksliniekiem, vai uzskata sevi par kodolu, vai par saistošo elementu, vai ļauj saites apmeklētājiem piedalīties forumos, vai izmanto interneta tehnoloģijas, kuras dod iespēju māksliniekiem, kritiķiem, mākslas pazinējiem iesaistīties radošā informācijas apmaiņā. Kā redzams, tad atvērtums un integritāte sociālajos tīklos ir viena no galvenajām sastāvdaļām, lai izveidotu veiksmīgu un efektīvu interneta projektu par mākslu.

Mūsdienās, gan pazīstami muzeji, gan pazīstamas galerijas veido grandiozus interneta projektus un platformas. Spilgts piemērs tam ir projekts Google Art Project, kura ir viena no online platformām, pateicoties kurai, visas pasaules lietotāji, ir spējīgi baudīt mākslas darbus, labā kvalitātē, kuri atrodas dažādās pasaules galerijās, neizejot no mājām. Projekts tika uzsākts 2011. gada februārī, pēc lielākās meklēšanas sistēmas Google iniciatīvas, sadarbībā ar 17 pasaulē slaveniem muzejiem, tajā skaitā arī slaveno Teit Modern un Ņujorkas Metropolitan muzejiem. Ieejot projekta saitē un uzklikšķinot dažas reizes ar peli, apmeklētāji var doties virtuālajā ceļojumā pa galerijām, apskatīt mākslas darbus, izpētīt fizisko un kontekstuālo informāciju par darbiem un sakrāt pašiem savu, iepatikušos mākslas darbu kolekciju. Protams, ka nekādas sajūtas nav iespējams salīdzināt ar oriģināla apskatīšanu un iegūšanu savā kolekcijā, skatīšanās monitorā rada pavisam citas izjūtas, bet šis projekts, var visvairāk pietuvināt jūs jebkuram mākslas darbam un skaistajam, kas atrodas uz šī pasaules. Dotajā brīdī, šis projekts ir parakstījis līgumus ar 151 muzeju no 40 valstīm, ievietojis šajā projektā 50 000 mākslas darbu un iztulkojis platformu 18 valodās.

Tāpat izbrīnu nerada arī tas, ka internetā, dažu mēnešu laikā var kļūt par vienu no visvairāk apspriestajiem māksliniekiem, neskatoties uz savu māksliniecisko darbību. Piemēram, reti kurš pazīst mākslinieku Metro Meteoru, kurš kļuva ne tikai par visvairāk pirkto mākslinieku, bet ir arī vairākas reizes apsteidzis Van Goga peļņu (par 120 maziem un 40 lieliem darbiem kolekcionāri ir atdevuši aptuveni 35 000 dolāru, kas ir daudz vairāk, nekā Van Gogs nopelnīja visas savas dzīves laikā). Tieši tāpat, maz kas zina, ka šis mākslinieks ir nevis cilvēks, bet desmit gadus vecs sacīkšu zirgs, kurš, pateicoties saviem gādīgajiem īpašniekiem, tikko atlabis pēc ceļgala traumas, kļuva par mākslinieku abstrakcionistu. Bet, pateicoties vispasaules tīklam, par viņu var uzzināt jebkurš. Par 71 gadu veco mākslinieci Kene Delmare, neviens nebija dzirdējis ārpus ASV robežām, bet pēc tam, kad viņam ienāca prātā ideja zīmēt slavenību portretus uz papīra dvieļiem, viņa darbu fotogrāfijas ir aplidojušas visas sociālo tīklu tematiskās grupas, bet viņa darbu cena ir izaugusi līdz 10 000 dolāru par vienu zīmējumu uz papīra.

siskina laci

7 interesanti fakti par slavenu mākslinieku gleznām, freskām un skulptūrām

Pazīstamā Munka glezna piesauc tikai nelaimes

Pazīstamo Munka gleznu “Kliedziens” izsolē pārdeva par 120 miljoniem dolāru, tieši šī glezna ir visdārgākā no visiem mākslinieka darbiem. Visiem ir labi zināms, ka Munka dzīves ceļš ir viena liela traģēdija, tāpēc daudzi, šī mākslinieka darbu cienītāji uzskata, ka mākslinieks savos darbos ir ielicis ļoti daudz nelaimes, tagad arī gleznas ir uzsūkušas ļoti daudz negatīvās enerģijas un atriebjas visiem saviem pāri darītājiem.

Viens Munka muzeja darbinieks, tieši tajā laikā, kad tur atradās Munka glezna “Kliedziens”, nejauši no rokām izmeta gleznu, pēc kāda laika viņš sāka slimot ar ļoti stiprām, neciešamām, galvas sāpēm un nevarēdams tās izturēt, izdarīja pašnāvību. Arī cita muzeja darbiniekam gadījās līdzīga situācija, viņš arī nemācēja noturēt gleznu un burtiski pēc dažām dienām nokļuva briesmīgā autokatastrofā. Bet nejaušs muzeja apmeklētājs, kurš uzdrīkstējās gleznai tikai mazliet pieskarties, pēc kāda laika sadega dzīvs ugunsgrēka laikā. Kaut gan mums nav tiesību apgalvot, ka pie visa vainīga ir glezna, jo tās var būt tikai sakritības.

Lāčus, visiem pazīstamajā Šiškina gleznā zīmēja pavisam cits mākslinieks

Katram no mums ir savas stiprās puses un savas vājās puses. Tieši tāpat tas ir arī visā daiļā radītājiem, tāpēc mākslinieku vidē ir nekur neafišēts, profesionālās izpalīdzēšanas likums. Piemēram, Aivazovska gleznai “Puškins jūras krastā”, leģendārā dzejnieka figūru zīmēja Repins. Nikolajs Čehovs zīmēja dāmu melnā Levitāna gleznai “Rudens diena. Sokoļņiki”, tāpēc nav nekāds brīnums, ka talantīgais ainavu gleznotājs arī neiztika bez palīdzības. Mākslinieks nekādi nevarēja uzzīmēt lāčus un tad viņam palīgā atnāca mākslinieks Savicskis.

Maleviča “Melnais kvadrāts” ir uzzīmēts jau daudz ātrāk?

Viena no vispopulārākajām un visvairāk apspriestajām Kazimira Maleviča gleznām ir ‘Melnais kvadrāts”. Glezna ir milzīgs audekla gabals, kura izmēri ir 79,5x 79,5 cm un uz tā gaiši baltā fona ir uzzīmēts vienkāršs, melns kvadrāts. Malevičs savu gleznu uzzīmēja 1915. gadā, bet vēl agrāk, 20 gadus pirms viņa 1893. gadā franču rakstnieks – humorists, Alfonss Alle, uzzīmēja savu “Melno kvadrātu”. Atšķirība ir tikai tajā, ka Alle gleznas nosaukums bija “Nēģeru cīņa tumšā naktī dziļā alā”.

Pasaulē pazīstamais sirreālists ir uzzīmējis “Čupa Čups” logotipu

Enrike Bernats, kompānijas “Čupa Čups” prezidents, 1961. gadā vērsās pie mākslinieka Salvadora Dalī ar lūgumu uzzīmēt zīmējumu konfektes ietinamajam papīram. Ir saprotams, ka Salvadors Dalī viņa lūgumu izpildīja. Pat mūsdienās, neskatoties uz to, ka zīmējums, šo daudzu gadu garumā ir nedaudz izmainījies, to var atpazīt uz šīs firmas ražotajām konfektēm.

Fibrolīta gabals ir kļuvis par dārgu gleznu?

Džeksona Polloka gleznu, kuru viņš gleznoja 1948. gadā un kuras nosaukums ir “Numurs 5”, 2006. gadā atzina par vienu no dārgākajām gleznām visā pasaulē. Glezna tika pārdota vienā no izsolēm par 140 miljoniem dolāru. Protams, tas var likties samērā dīvaini, bet mākslinieks radot šo gleznu nemaz nebija pārpūlējies: viņš uz grīdas nolika fibrolīta gabalu un lēja uz tā krāsas.

Herkulesa gleznas nav tik izturīgas kā pats Herkuless

Romas mitoloģija stāsta, ka Herkuless bija bezbailīgs un neuzvarams, bet, diemžēl, šīs īpašības netika nodotas viņa skulptūrām. Divi tūristi, pils Lodžija Dei Militi apskates laikā nodarīja ļaunumu 300 gadus vecajai divu Herkulesu statujai. Tiek ziņots, ka jaunie cilvēki gribēja uzņemt sēlfijus, bet viņiem tika stādīts priekšā apvainojums par vandālismu.

Freska, kura kļuva slavena pēc restaurēšanas

Parasti restaurēšana palīdz atjaunot mākslas priekšmetus, bet ne šajā gadījumā. 122 gadus vecā Eliasa Garsijas Martinesa freska agrāk nebija ievērības cienīgs darbs, bet tas viss bija pirms tam, līdz šo fresku nolēma restaurēt 80. gadus vecā Cecīlija Himenesa. Redzot, ka augstā mitruma dēļ ēkā, freska sāk lobīties, padzīvojusī sieviete nolēma nezaudēt ne sekundi un mazliet pielabot tās izskatu. Himenesa nelūdza nevienam atļauju un ķērās pie darba, viņa nolēma to izkrāsot, bet rezultāts izrādījās negaidīts.

benjamin shine

Gleznas no visneparastākajiem materiāliem

Viena no vissenākajām mākslām ir gleznošana, bet mūsdienās tā iegūst aizvien interesantākas un interesantākas formas. Brīžiem liekas, ka māksliniekiem jau sen ir apnicis izmantot ierastās krāsas un otas, tāpēc viņi ir sākuši izmantot visu, kas atrodas pa rokai: nevajadzīgās datoru detaļas, tauriņu spārnus, korķus, vākus un pat nederīgas naudas banknotes. Gribam jums izstāstīt par pašiem unikālākajiem materiāliem, kurus izmanto attapīgie mākslinieki, lai izveidotu savus mākslas šedevrus.

Gleznas no neparastiem materiāliem: datora detaļām

Izrādās, ka no veco, nekam nederīgo datoru detaļām var veidot unikālas gleznas. Ja jūs neticat, tad iepazīstieties ar Annas Dabrovskas, no Varšavas (Polija) darbiem. Šie darbi ir izpildīti izmantojot ne tikai veco datoru detaļas, bet arī pogas, dažādus sīkumus un pat mirušus kukaiņus.

Māksliniece atzīstas, ka viņai ļoti patīk ņemties pa vecām mantām un izmantot nevienam nevajadzīgos atkritumus, lai izveidotu kaut ko oriģinālu un skaistu. Viņa ir patstāvīga krāmu tirgus apmeklētāja. Anna saka, ka šie darbi ir daudz kas vairāk nekā tikai hobijs vai darbs, tie ļauj viņai doties uz ilūziju pasauli un aizmirst par visām problēmām.

Lai radītu šīs brīnišķīgās gleznas ir vajadzīga liela pacietība, tāpēc, ka katrs elements ir jānovieto vajadzīgajā vietā, pēc tam Anna visu izkrāso košās krāsās.

Gleznas no naudas banknotēm

Ja jums mājās nejauši ir palikušas padomju naudas banknotes un pietiekami lielā daudzumā, jūs varat tās izmantot, lai izveidotu gleznas. Tieši tādu materiālu, savām gleznām ir nolēmis izmantot mākslinieks no Minskas Igors Ariničs. Lai izveidotu vienu gleznu ir vajadzīgas aptuveni 500 – 3000 rubļu banknotes, protams, ka padomju laika.

Mākslinieka gleznām ir liels pieprasījums, vienu no tām ir iegādājies Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Citas gleznas mūsdienās glabājas citu slavenu cilvēku kolekcijās.

Gleznas no auduma, kuras tiek veidotas ar gludekļa palīdzību

Tills ir viegls, sietiņveida materiāls, kuru parasti izmanto līgavu kleitu un plīvuru šūšanai, baletdejotāju tērpu pagatavošanai un dzīvokļu, vai māju logos, lai iekšā nelidotu dažādi kukaiņi.
Britu mākslinieks Bendžmīns Šains, izdomāja kā izmantot tillu savu unikālo gleznu radīšanai. Viņš saloka un presē audumu tā, lai izveidotos brīnumains attēls, kurš izskatās līdzīgs trīs dimensiju attēlam. Apbruņojies ar visparastāko gludekli, Šains ņem lielu auduma gabalu, pat līdz 50 metriem garu un sākt to gludināt tā, lai izveidotos zīmējums.

Mākslinieks izmanto caurspīdīgās materiāla īpašības, lai veidotu dažādus toņus un ēnas, tāpēc bieži vien, viņa gleznas, no tālienes tiek uzskatītas par fotogrāfijām. Ar zīmuļu un krāsu palīdzību var izveidot trīs dimensiju ilūziju, bet ar tilla palīdzību portretam var piešķirt daudz lielāku dziļumu.

Gleznas no tauriņu spārniem

Vadims Zarickis kādreiz ir bijis milicijas oficieris un kukaiņu pētnieks, bet tagad viņš ir mākslinieks un ir nolēmis darināt savas gleznas no neparasta materiāla – tauriņu spārniem. Tādā veidā viņš zīmē ainavas, scēnas no ikdienas dzīves un slavenību portretus.

Ja jūs gribat apvainot Vadimu necilvēcīgā rīcībā pret tauriņiem, jums nekas nesanāks, tāpēc, ka viņš izmanto tikai mirušu tauriņu spārnus, kurus viņš atrod netālu no savas dzimtās pilsētas Ļipeckas. Mums visiem ir zināms, ka tauriņu mūžs ir ļoti īss, tā ka māksliniekiem atliek tikai savākt tauriņu dzīves cikla beigās atstāto rotu. Materiālus viņam piegādā arī kolekcionāri. Ja tauriņu spārni ir bojāti vai daļēji zaudējuši krāsu, kolekcionāriem tie vairs nesastāda nekādu vērtību, viņi tos izmet, bet mākslinieks ir sarunājis, lai kolekcionāri tos atdod viņam. Pēdējo gadu laikā Vadims ir izveidojis vairāk nekā simts, visdažādāko izmēru un visdažādāko tēmu, gleznu. Vienas gleznas veidošanai kādreiz ir vajadzīgas vairākas nedēļas, bet kādreiz vairāki mēneši.

Zarickis tauriņu spārnus ir vācis jau kopš bērnības, bet tikai pēc tam, kad aizgāja pensijā, pilnībā veltīja sevi savam vaļas priekam – mākslai. Neskatoties uz to, ka tauriņu spārni pasaulē jau tiek lietoti gleznu veidošanai, Vadima Zaricka gleznas atšķiras ar īpašu meistarību.

“Tauriņi dzīvo tikai dažas nedēļas, bet šie darbi priecēs cilvēkus ilgus gadus, ļaujot cilvēkiem apbrīnot šīs skaistās radības”, – tā teica Zarisckis.

ielu maksla

Ielu māksla

Jau kopš pagājušā gadsimta, 70. gadiem grafiti ir iekarojuši izstāžu zāļu telpas un sākuši transformēties par kaut ko jaunu, līdz šim nebijušu. Daudzi to uzskata par jaunu virzienu mūsdienu mākslā.

Mūsdienu māksla – tā ir individuāla redzējuma atspoguļojums, gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Daudziem skatītājiem ekspozīcija, kura sastāv no izstāžu zāles vidū novietotajiem pisuāriem būs metafizisks vēstījums un būs kaut kas aktuāls, bet daudziem, tas būs kaut kas nesaprotams, bezjēdzīgs un ar mākslu nesaistīts. Tieši tādas pašas divējādas izpausmes skar ar strītartu (ielu mākslu), kas ir samērā jauns mākslas veids, bet kurš attīstās ļoti strauji. Austrumos par šo mākslas veidu vēl notiek strīdi, tā ir māksla vai nav māksla, bet Rietumos, šis jautājums vairs netiek iztirzāts, jo strītarta kultūras vērtība vairs netiek apšaubīta.

1918. gada 15. martā “Futūristu avīze” bija publicējusi futūristu vadoņu dekrētu, kurš paziņoja, ka tagad mākslai nav vietas pilīs, galerijās, salonos, teātros, bibliotēkās. Tagad, dekrētā bija rakstīts, mākslai vajag būt redzamai krustojumos uz mājām, uz sienām, uz žogiem, uz jumtiem, mūsu pilsētu ielās, uz automašīnām, uz tramvajiem…tai vajag mirdzēt visās varavīksnes krāsās, uz ielām, uz laukumiem un priecēt garāmgājēju acis.

Diez vai mūsdienu ielu mākslinieki ir lasījuši šo manifestu, bet sakars starp šo manifestu un to, kas notiek mūsdienās visā pasaulē, ir acīm redzams. Vienlaicīgi visā pasaulē, raiteri apglezno Eiropas pilsētu ielas ar apjomīgām gleznām – vieni tādā veidā kritizē valdību, citi – izpauž sevi.

Strītarts tiek iedalīts vairākos virzienos, kuros tiek pielietotas dažādas tehnikas, bet kurus vieno kopējā devīze “Tas esmu es”, “Tas ir mans viedoklis” un kuri aptver ne tikai apzinātus aktus, bet arī to, kas tiek pausts neapzināti, it kā pats no sevis. Mūsdienās ielu mākslu (nu vismaz tas, ko mēs saprotam ar vārdiem ielu māksla: ne jau uzraksti uz alu sienām, kuri ir pazīstami grafiti gan vēsturniekiem, gan arheologiem, bet tieši mūsdienu fenomens, kurš ir jauns atzars mākslā vai arī ja raugāmies no citas puses, tad jauniešu subkultūras visagrīnākais attīstīšanās etaps) ir veikusi diezgan interesantu ceļu. Tā ir dzimusi 60. gados ASV un veidojās kā zīmētāja vārds un viņa adrese (paši pirmie grafiti) un līdz mūsdienām tā ir izveidojusies par vienu no mākslas veidiem, tas ir, māksla nomainīja subkultūru. Tādu pašu izteicienu varam pielietot ja runājam par rietumu valstīm un tas nerada izbrīnu, jo Vācijā, Anglijā, Francijā un citās Eiropas valstīs, ielu māksla atrodas augstā līmenī. Te rodas arī lokālā un globālā strītarta problēma, jo no vienas puses tas it kā turpina anti – akadēmisko un anti – muzeju jaunās mākslas tradīciju, bet no otras puses, radikāli maina jebkuras mākslas kontekstu (ne tikai pelēcīgumu un autortiesības, bet arī to, cik ētiski ir tēli, to uztveršanas kontekstu, estētiskos mērķus).

Ja skatāmies no tāda skatu leņķa, tad par strītartu var uzskatīt tos objektus, kuri ir fiksēti pilsētas telpas kontekstā un ir tās turpinājums. Pie pilsētas telpas varam pieskaitīt: māju sienas, žogus, garāžas, vagoni, telefona būdas, jebkura virsmu uz kuras var zīmēt, līmēt trafaretus, izvietot instalācijas. Katrā darbā var pamanīt, kā mijiedarbojas pilsētas vide un autora ideja. Piemēram, visparastākā ceļa zīme var pārvērsties par antimilitārisma pieminekli, ja uzzīmē tās ēnu un uzraksta attiecīgos burtus, tā noteiktos apstākļos transformējas un kļūst par jaunas jēgas pārnēsātāju.

Mijiedarbošanās ar telpu, saplūšana ar to ir viena no lieliskākajām ielas mākslas īpašībām, kura to atšķir no citām mākslām. Tas ir viens no galvenajiem, ielu mākslinieku, izstrādātajiem kodeksiem, aiz kura robežām sākas vandālisms ar tā pārspīlēto problēmu. Kādreiz pat pilsētas vadība iet ar ielu māksliniekiem uz kompromisu un bez cīņas piešķir viņiem konkrētas vietas pilsētā, kur viņi var izpausties.

Mūsu sponsors – “бързи кредити онлайн“, “кредит без трудов договор” no credx.eu

mozaika no kafijas pupinam

Visinteresantākās mozaīkas pasaulē, kas radītas no visparastākajiem, mums pieejamajiem materiāliem.

Mozaīku veidošanas māksla ir sena kā pati pasaule, tā ir neskaitāmus gadu tūkstošus veca. Raksta, ka vēl senajā Šumerā, aptuveni sešdesmit gadsimtus atpakaļ, talantīgie cilvēki bija iemācījušies apdarināt prestižākās ēkas ar māla nūjiņām, kurām bija koniska forma. Vēlāk mākslas darbinieki iemācījās veidot šedevrus no akmens un stikla, keramiskajām platēm un dažādām pērlītēm. Datoru laikmetā mozaīka ir ieguvusi savu nišu, pacietīgie ilustratori no atsevišķiem, krāsainiem ķieģelīšiem veido pievilcīgus darbus, kuri tiek arī pārdoti. Bet cilvēki, kuri savas dvēseles nav pārdevuši internetam, turpina strādāt ar fiziski sataustāmiem materiāliem un neierobežojot sevi, veido mozaīkas no tradicionāliem, pieejamiem materiāliem.

Panno no bekona

Amerikāņu mākslinieks Džeisons Mesīrs un dzīvo un rada bagātajā, saulainajā Sanfrancisko pilsētā. Mīlestību pret mākslu viņa ieaudzināja vecmāmiņa, kuras visu laiku centās sev apkārt radīt skaistu vidi un tāpēc veidoja gleznas un skulptūras no visa, kas viņai tajā brīdī gadījās pa rokai. Tāpēc, viens no pirmajiem Mesīra art projektiem bija mozaīka, kura tika izveidota pupām, makaronu izstrādājumiem un daudzkrāsainiem akmentiņiem, kuri tika pielīmēti pie dēlīša. Mūsdienās, savu mākslas darbu radīšanai, mākslinieks izmanto piecu veidu līmi, mazās skavas un skrūves. Savās mozaīkās viņš parasti attēlo slavenības, piemēram,Agileras portretu viņš ir izveidojis no konfektēm.

Džeisons Mesīrs izklaidējas, kā viņam patīk, piemēram, pazīstamu, bet pārsvarā jau mirušu narkomānu portretus viņš veido no tabletēm. Kondolīzas Raisa bērnības portretu viņš ir izveidojis no rīsiem. Viena no pēdējām viņa sensācijām ir Kinoaktiera Kevina Beikona portrets, kurš tika izgatavots no astoņiem kilogramiem bekona.

Mozaīkas, kuras tiek veidotas no korķiem

Šajā darbības laukā, par vienu no izcilākajiem māksliniekiem tiek uzskatīts Skots Gundersens no Amerikas Savienotajām Valstīm. Piemēram, viņa veidotais portrets, uz kura ir attēlota Triša, bet portrets tika izveidots no 3621 vīna pudeļu korķiem, tika pārdots par lielu naudas summu.

Vēl vairāk vīna pudeļu korķu tika izmantots citas meitenes – Greisas portreta izveidošanai – 9217 korķi. Tam klāt vēl vajag pierēķināt 50 dienas, kurā tapa portrets un bet, kurām klāt nav pierēķinātas dienas, kuras tika veltītas portreta grafiskā pamata veidošanai.

Visu savu brīvo laiku, izņemot laiku kurš tiek tērēts ēšanai, gulēšanai un mākslai, Skots Gundersens velta vīna pudeļu korķu vākšanai. Bet, viņš vēl ir mākslas pasniedzējs vietējā augstskolā un studenti viņam arī palīdz vākt korķus. Zem katra korķa, kurš ietilpst gleznas sastāvā, Skots izurbj nelielu ligzdu, gala rezultātā tie ir tūkstošiem mazu caurumu, noteiktās audekla vietās.

Gleznas no kafijas pupiņām

Traks, vislabākajā vārda nozīmē, ir mākslinieks no Albānijas, Saimirs Strati, kurš ir seškārtīgs, Ginesa rekordu grāmatas rekordists. Strati vārds, šajā cilvēcības godkāres bībelē ir nokļuvis pateicoties savai lieluma mānijai. Vislielākā mozaīka no zobu tīrāmajiem kociņiem, vislielākā mozaīka no naglām, vislielākā mozaīka no skrūvēm un vislielākā mozaīka arī no korķiem.

Īpašu slavu albāņu māksliniekam atnesa pasaulē vislielākā glezna, kura tika izveidota no kafijas pupiņām. Mākslas darba nosaukums ir “Viena pasaule, viena ģimene, viena kafija”. Lai izveidotu šo gleznu, bija nepieciešams aptuveni 150 kilogramu kafijas pupiņu. Tie ir aptuveni miljons mozaīkas fragmentu, katru no tiem varēja samalt, apliet ar ūdeni un izdzert.

Pašportrets no pudeļu vāciņiem

Māksliniece no Čikāgas, Meri Ellēna Kroto, visu savu mūžu ir veltījusi cīņai ar kaut ko vai pār kaut ko. Viņai patīk radīt savus mākslas darbus no atkritumiem. Vienreiz Meri nolēma izveidot pašportretu no krāsainiem pudeļu vāciņiem. Šo materiālu mūsdienās var savākt lielos daudzumos, tas nekur tālu nav jāmeklē. Mozaīkas pašportreta izmēri ir 2 metri x 2,40 metri. Nekāda papildus krāsa netika izmantota, tikai daži vāciņi no pudelēm tika izlīdzināti un iztaisnoti.

mandala

Mandalas no smiltīm radīšana un iznīcināšana

Sanskritā mandala nozīmē aplis, disks, ritenis, sfēra, valsts, teritorija, sabiedrība un vēl daudz kas cits, ko var apzīmēt ar tamlīdzīgiem apzīmējumiem. Budismā mandala nozīmē budisma pasaules izprašanu, Visuma izprašanu, kā arī rituālos attēlus un simbolus.

Mandala ir aplis, kurš ir ievietots kvadrātā, kurš savukārt atkal ir ievietots aplī. Ārējais aplis – tas ir Visums, iekšējais aplis – dievību, bodhisatvu, budu skaits. Atkarībā no tā, kurā vietā mandalā atrodas tas vai cits buda, vai bodhisatva, norāda uz visvairāk izteiktajām dotībām. Šīs dotības ir vai nu apgaismība, kura ir saistīta ar piecām, tīrām gudrībām vai arī bodhisatva simbolizē piecu gudrību vienotību, kā garīgās atmošanās aspektu.

Mandalai ir centrs un četri virzieni, kuri atbilst četrām debess pusēm. Mandalas kvadrāts ir orientēts uz pasaules malām, katrai kvadrāta malai ir T veida izeja – vārti uz Visumu. Kvadrāta laukums ir sadalīts četrās daļās, piekto daļu veido centrs. Katrai, no šīm piecām daļai, ir katrai sava krāsa: zilā krāsa atbilst centram, baltā krāsa – austrumiem, dzeltenā krāsa – dienvidiem, sarkanā krāsa – rietumiem, zaļā krāsa – ziemeļiem. Katrai no krāsām atbilst viena iedomāta būtne.

Viens no budistu rituāliem ir Kalačakras iesvētīšana, kuras laikā tiek radīta mandala no krāsainajām smiltīm vai pulvera un kuras veidošanu pavada lūgšanas.

  • Pirmā rituāla darbība ir lūgšana un krāsaino smilšu svētīšana, kā arī instrumentu un speciālā galda uz kura tiks veidota mandala, svētīšana. Tad mūki ķeras klāt pie galda virsmas sadalīšanas.
  • Centrālās un diagonālās līnijas tiek iezīmētas ar baltu diegu, kuru ir nopinušas jaunas meitenes un kuru vajag nopirkt netirgojoties. Šis diegs tiek iemērkts smalki samaltās smiltīs, tad mūki to nostiepj mandalas virspusē, vidū viegli paceļ un atlaiž. Galda virspusē paliek balts nospiedums, kurš izveidojās no diega. Pārējā līnijas tiek zīmētas ar krīta, zīmuļu un lineāla palīdzību. Visus sarežģītos, dekoratīvos elementus, mūki zīmē bez iepriekšējās zīmēšanas.
  • Visi, sarežģītie mandalu zīmējumi tiek veidoti ar metāliska konusa (čakpu) un cieto jaka ragu palīdzību. Konusā, kuram vidus daļā ir nelīdzena virsma, mūki ieber iekšā vajadzīgās krāsas smiltis. Beržot šo virsmu ar jaka ragu vai citi cietu priekšmetu, mūki rada vibrāciju, kuras rezultātā, smiltis, vienmērīgā strūklakā sāk birt laukā pa nelielo atveri traukā. Smilšu plūšanas ātrums tiek regulēts ar beršanas ātrumu un uzspiešanu uz konusa.
  • Smiltis tiek jau laicīgi sagatavotas un novietotas traukos uz galda. Parasti smiltis paliek dabīgā krāsā, bet ļoti daudz tiek izmantotas arī krāsotas smiltis visdažādākajās krāsās un visdažādākajos toņos. Kādreiz tiek izmantotas nevis smiltis, bet akmens daļiņas, kuras tiek iegūtas sasmalcinot un samaļot akmeni. Smilšu lielums var būt atšķirīgs, lielu graudu smiltis var tik izmantotas fona aizpildīšanai, smalkās smiltis – lai zīmētu smalkas detaļas un rakstus.
  • Mandalu no smiltīm parasti veido divi vai četri mūki. Viņi sāk to darīt no centra un pakāpeniski palielina attēla izmērus. Katram aplim, zīmējuma līmenim, ir jābūt pilnībā pabeigtam, pirms mūki drīkstēs ķerties pie nākamā darba etapa. Darbs ir jāveic ļoti rūpīgi, nedrīkst steigties, bet to nedrīkst darīt arī pārlieku lēni. Katrs mūks atbild par savu sektoru – savu pasaules daļu. Ja kāds no mūkiem paveic savu darbu ātrāk par pārējiem, tad palīdz pabeigt apli, pirms ķeras pie nākamā apļa zīmēšanas.
  • Meditācijas laikā, sarežģītās mandalas tapšanas procesā, mūks savā prātā izveido to, kas ir attēlots uz mandalas, bet sevi salīdzina ar dievību, kura ir novietota mandalas centrā.
  • Mūki, kuri nepiedalās mandalas tapšanas procesā, veic dažādas ceremonijas, kurām ir liela nozīmē telpu attīrīšanā un pozitīvā potenciāla uzkrāšanā. Parasti rituālu laikā tiek izpildītas dziesmas un spēlēti dažādi muzikālie instrumenti.
  • Mandalas veidošana var turpināties vairākas dienas, bet, kad mandala tiek pabeigta, meditācijas process un dievības iepazīšana ir beigusies, mandalai ir jātiek iznīcinātai. Iznīcināšanas jēga – tā ir idejas demonstrēšana, ka mūsu pasaulē nav nekā nemainīga. Pēc kārtējām lūgšanām, viens mūks simboliski uzlauž vārtus no visām četrām debess pusēm un mandala tiek noslaucīta ar speciālu slotiņu. Savāktās smiltis tiek sabērtas rituāla traukā , kādreiz ceremonijas viesiem tiek izdalīts pa saujai smilšu, bet tas nav suvenīrs, bet gan pievienošanās tīrībai un apgaismībai.
postmodernisms

Postmodernisma māksla

Postmodernisms ir viens no viskritiskāk vērtētajiem un visvairāk apšaubītajiem, bet tajā pašā laikā viens no visradošākajiem mākslas virzieniem. Postmodernismam nav robežu, tāpēc tas tiek tik neviennozīmīgi vērtēts, bet izprotot postmodernisma vērtības un ideoloģiju zem reizēm tik īpatnējajiem mākslas darbiem, var atklāt šī mākslas virziena vienreizību un pat burvību.

Postmodernisms ir grūti definējams, jo tam ir ļoti dažādas izpausmes un nav konkrētu robežu kā citiem mākslas stiliem. Sākotnēji pat tas nebija mākslas stils, bet humanitāro zinātņu kustība, kas radīja pārmaiņas sabiedrības filozofiskajā apziņā. Postmodernisma mākslu īsi varētu raksturot kā mākslas virzienu, kura izpausmes ir pretrunā ar modernisma vai citu mākslas veidu pamatprincipiem, bet tajā pašā laikā var sevī iekļaut vai apvienot daudzas detaļas no šiem mākslas veidiem. Vienkāršāk sakot, postmodernisms ir mākslas veids, kuram nav robežu un tajā tiek izmantotas tehnoloģijas, kas pamatā netiek lietotas nevienā citā mākslas novirzienā. Postmodernismā tiek izmantotas, piemēram, gaismas instalācijas, video tehnoloģijas, multimediji, konceptuālā māksla un daudz kas cits. Patiesībā, jo īpatnējākas un savdabīgāka ir šī mākslas virziena tehnikas, jo veiksmīgāks ir mākslas darbs. Šajā mākslas novirzienā liela nozīme ir kompozīcijai un oriģinālām iedejām, bet visa pamatā bieži vien ir dziļa doma, tāpēc daudziem šīm mākslas virziens nav līdz galam izprotams.

Postmodernismam ir ļoti konkrēta izcelsme un pirmsākumi. Par šī mākslas virziena pamatlicēju un aizsācēju tiek uzskatīts amerikāņu izcelsmes arhitekts un teorētiķis Roberts Čārlzs Venturi, kurš aizsāka poparta mākslu. Poparts ir modernās mākslas apakš virziens, kuru raksturo pieņemto normu un principu neievērošana un masu kultūras tēlu atainošana mākslā. Atšķirībā no visiem citiem iepriekš zināmajiem mākslas virzieniem, popartā nebija noteiktu robežu. Mākslinieki varēja radīt jebko. Mākslas darbos pat dominēja haoss, iracionālisms, neloģiskums utt.

Vēlāk poparta māksla kļuva arvien dažādāka un tai izveidojās vairāki nenoteikti un grūti definējami novirzieni. Tie visi kopā veidoja postmodernisma mākslu. Postmodernismam kopumā bija raksturīga sarežģītība un modernisma vienkāršuma neatzīšana. Gan postmodernisma mākslā, gan arhitektūrā bija vērojamas ļoti dažādas, sarežģītas līnijas, dekori utt. 70. gados postmodernismā izcēlās eklektisms jeb dažādu citu stilu atdarināšana un apvienošana. Tas pavēra plašas iespējas postmodernisma dažādības attīstīšanai.

Postmodernisma mākslas pārstāvji speciāli provocēja sabiedrību un tradicionālās mākslas atbalstītājus. Viņi, piemēram, izmantoja dažādus simbolus, ar negatīvu vai divdomīgu nozīmi, lai radītu sašutumu, vai arī mākslas radīšanai izmantoja tehnikas, kas nav pieņemamas apkārtējai sabiedrībai. Postmodernisma māksliniekiem patika radīt sabiedrībā spilgtas emocijas, pat tad ja tās bija negatīvas. Šo mākslas stilu, protams, pieņēma tikai retais un arī mūsdienās postmodernisma darbi spēj šokēt cilvēkus.

Tomēr ne visi postmodernisma darbi ir ar negatīvu vai šokējošu noskaņu. Daudzi no tiem ir vienkārši interesanti un savdabīgi. Jau minētā eklektisma ietekmē tika radīti ļoti interesanti arhitektūras objekti. Tas izpaužas, piemēram, Kalifornijas universitātes kopmītņu ēkas arhitektūrā, kas sevī ietver dažādus elementus no Triumfa arkas vai vienkāršu ēku fasādes veidošana līdzīgi baroka laikmetam raksturīgā manierē. Šādi eklektisma piemēri mēdz būt pat humoristiski. Viss ir atkarīgs no tā, kā sabiedrība to uztver kopumā.

Jāmin, ka postmodernisms izpaužas ne vien vizuālajā mākslā un arhitektūrā, bet arī literatūrā, politikā, filozofijā utt. Izpausmes postmodernismam ir ļoti dažādas, bet pamata ideoloģija saglabājas tā pati – sacelties pret ierasto, ikdienišķo, mainīt uztveri un domāšanu, noliegt modernisma pamatidejas.

instalaciju maksla

Instalāciju māksla

Ar vārdu „māksla” parasti saprot tās tradicionālās izpausmes, piemēram, glezniecību, tēlniecību, grafiku utt., taču mūsdienās māksla var būt jebkādas radošas izpausmes, tajā skaitā instalāciju māksla. Patiesībā instalāciju māksla ir kļuvusi pat ļoti populāra un daudzi šādus mākslas darbs dzīvē ir redzējuši, tikai neasociē to ar īstu mākslu vai neizšķir kā atsevišķu mākslas veidu.

Instalāciju māksla pamatā ir mākslas virziens, kas ietver trīs dimensionālu (telpisku) darbu veidošanu no jebkādiem materiāliem. Šāds raksturojums ir ļoti plašs, tāpēc varētu rasties problēmas ar izpratni par to, kas ir un kas nav māksla. Definējot instalāciju mākslu tik plaši, varētu rasties priekšstats, ka jebkurš objekts telpā ir māksla, bet tā gluži nav. Instalācijas kā mākslas darbi parasti tiek veidoti ar kādu dziļāku domu un parasti tie ir paredzēti kādai konkrētai vietai vai notikumam. Instalācijas, atšķirībā no daudziem citiem mākslas darbiem, bieži tiek izveidotas tikai uz īsu brīdi, nevis pastāvīgai glabāšanai.

Tradicionāli instalācijas tiek iedalītas divos apakš virzienosvides instalācijas un gaismas instalācijas. Vides instalācijas var būt jebkāds mākslinieka radīts objekts vai objektu kompozīcija, kurai ir kāds virs mērķis. Prasti par šo virs mērķi kalpo uzmanības piesaistīšana kādam konkrētam notikumam, norisei, pasākumam utt. Bieži vien vides instalācijas ir pat provokatīvas vai šokējošas, jo tas ir vislabākais veids, kā piesaistīt apkārtējo uzmanību. Arī ielu mākslu var uzskatīt par sava veida vides instalāciju novirzienu. Vides instalāciju mākslinieki bieži vien pat vēlas palikt anonīmi, jo cilvēki uz šādām provokācijām mēdz reaģēt ļoti dažādi. Šādi mākslinieki nereti tiek dēvēti par huligāniem vai par noziedzniekiem, jo ne visi spēj izbaudīt viņu radošās izpausmes. Vides instalācijām var būt arī komerciāli nolūki – tās var tikt radītas kā reklāma kādam produktam. Vides instalācijās galvenais ir šis mērķis, bet būtiska nozīme ir izpildījumam no vizuālajam baudījumam. Protams, var tikt radītas arī vienkārši vizuāli skaistas vides instalācijas, kas kalpo kā dekors un nekas vairāk. Kā vides instalāciju piemērus Latvijā var minēt ļoti daudz ko, piemēram, grafiti vai pat vienkāršus dekorus, kas izvietoti uz ielām, bet ļoti uzskatāms paraugs ir 2014. gadā notikusī akcija „Gliemeži”, ko īstenoja organizācija „Mākslai vajag telpu”. Iespējams, pamanījāt, ka Rīgā dažādās vietās tika izveidoti liela izmēra gliemeži dažādās krāsās. Akcijas mērķis bija pievērst uzmanību aktuālai problēmai – laikmetīgās mākslas muzeja izveidei. Šie gliemeži simbolizēja laikmetīgās mākslas muzeja tapšanas gaitas ātrumu.

Gaismas instalācijas pēc sava veidola ir līdzīgas vides instalācijām (mākslinieka radīti objekti vai kompozīcijas), tikai tajās tiek izmantota gaisma un tās pārsvarā nekad netiek izmantotas provokācijai vai uzmanības vēršanai uz kādu konkrētu problēmu. Gaismas instalācijas ir vizuāls baudījums. Pie gaismas instalācijām tiek pieskaitītas, piemēram, projekcijas uz sienām, no gaismas objektiem veidotas kompozīcijas, gaismas staru spēles utt. Noteikti daudzi ir apmeklējuši ikgadējo pasākumu „Staro Rīga”, kurā ir iespējams apskatīt visdažādākos gaismas instalāciju piemērus – projicētus attēlus uz Rīgas namiem, gaismas strūklakas, gaismu atstarojoši objekti utt.

Instalācijas noteikti ir pelnījušas tikt dēvētas par mākslas darbiem, tāpat kā gleznas un skulptūras. Instalāciju mākslai nav noteiktu robežu. Tā ļauj brīvi izpausties un radošā veidā nodot savu vēstījumu visai pasaulei, vai arī vienkārši radīt ko skaistu, kas priecēs apkārtējos.