Ielu māksla

Jau kopš pagājušā gadsimta, 70. gadiem grafiti ir iekarojuši izstāžu zāļu telpas un sākuši transformēties par kaut ko jaunu, līdz šim nebijušu. Daudzi to uzskata par jaunu virzienu mūsdienu mākslā.

Mūsdienu māksla – tā ir individuāla redzējuma atspoguļojums, gan māksliniekiem, gan skatītājiem. Daudziem skatītājiem ekspozīcija, kura sastāv no izstāžu zāles vidū novietotajiem pisuāriem būs metafizisks vēstījums un būs kaut kas aktuāls, bet daudziem, tas būs kaut kas nesaprotams, bezjēdzīgs un ar mākslu nesaistīts. Tieši tādas pašas divējādas izpausmes skar ar strītartu (ielu mākslu), kas ir samērā jauns mākslas veids, bet kurš attīstās ļoti strauji. Austrumos par šo mākslas veidu vēl notiek strīdi, tā ir māksla vai nav māksla, bet Rietumos, šis jautājums vairs netiek iztirzāts, jo strītarta kultūras vērtība vairs netiek apšaubīta.

1918. gada 15. martā “Futūristu avīze” bija publicējusi futūristu vadoņu dekrētu, kurš paziņoja, ka tagad mākslai nav vietas pilīs, galerijās, salonos, teātros, bibliotēkās. Tagad, dekrētā bija rakstīts, mākslai vajag būt redzamai krustojumos uz mājām, uz sienām, uz žogiem, uz jumtiem, mūsu pilsētu ielās, uz automašīnām, uz tramvajiem…tai vajag mirdzēt visās varavīksnes krāsās, uz ielām, uz laukumiem un priecēt garāmgājēju acis.

Diez vai mūsdienu ielu mākslinieki ir lasījuši šo manifestu, bet sakars starp šo manifestu un to, kas notiek mūsdienās visā pasaulē, ir acīm redzams. Vienlaicīgi visā pasaulē, raiteri apglezno Eiropas pilsētu ielas ar apjomīgām gleznām – vieni tādā veidā kritizē valdību, citi – izpauž sevi.

Strītarts tiek iedalīts vairākos virzienos, kuros tiek pielietotas dažādas tehnikas, bet kurus vieno kopējā devīze “Tas esmu es”, “Tas ir mans viedoklis” un kuri aptver ne tikai apzinātus aktus, bet arī to, kas tiek pausts neapzināti, it kā pats no sevis. Mūsdienās ielu mākslu (nu vismaz tas, ko mēs saprotam ar vārdiem ielu māksla: ne jau uzraksti uz alu sienām, kuri ir pazīstami grafiti gan vēsturniekiem, gan arheologiem, bet tieši mūsdienu fenomens, kurš ir jauns atzars mākslā vai arī ja raugāmies no citas puses, tad jauniešu subkultūras visagrīnākais attīstīšanās etaps) ir veikusi diezgan interesantu ceļu. Tā ir dzimusi 60. gados ASV un veidojās kā zīmētāja vārds un viņa adrese (paši pirmie grafiti) un līdz mūsdienām tā ir izveidojusies par vienu no mākslas veidiem, tas ir, māksla nomainīja subkultūru. Tādu pašu izteicienu varam pielietot ja runājam par rietumu valstīm un tas nerada izbrīnu, jo Vācijā, Anglijā, Francijā un citās Eiropas valstīs, ielu māksla atrodas augstā līmenī. Te rodas arī lokālā un globālā strītarta problēma, jo no vienas puses tas it kā turpina anti – akadēmisko un anti – muzeju jaunās mākslas tradīciju, bet no otras puses, radikāli maina jebkuras mākslas kontekstu (ne tikai pelēcīgumu un autortiesības, bet arī to, cik ētiski ir tēli, to uztveršanas kontekstu, estētiskos mērķus).

Ja skatāmies no tāda skatu leņķa, tad par strītartu var uzskatīt tos objektus, kuri ir fiksēti pilsētas telpas kontekstā un ir tās turpinājums. Pie pilsētas telpas varam pieskaitīt: māju sienas, žogus, garāžas, vagoni, telefona būdas, jebkura virsmu uz kuras var zīmēt, līmēt trafaretus, izvietot instalācijas. Katrā darbā var pamanīt, kā mijiedarbojas pilsētas vide un autora ideja. Piemēram, visparastākā ceļa zīme var pārvērsties par antimilitārisma pieminekli, ja uzzīmē tās ēnu un uzraksta attiecīgos burtus, tā noteiktos apstākļos transformējas un kļūst par jaunas jēgas pārnēsātāju.

Mijiedarbošanās ar telpu, saplūšana ar to ir viena no lieliskākajām ielas mākslas īpašībām, kura to atšķir no citām mākslām. Tas ir viens no galvenajiem, ielu mākslinieku, izstrādātajiem kodeksiem, aiz kura robežām sākas vandālisms ar tā pārspīlēto problēmu. Kādreiz pat pilsētas vadība iet ar ielu māksliniekiem uz kompromisu un bez cīņas piešķir viņiem konkrētas vietas pilsētā, kur viņi var izpausties.

Mūsu finanšu sponsors – “бързи кредити онлайн – CredX” kas izsniedz kredītus Bulgārijā!