Postmodernisma māksla

Postmodernisms ir viens no viskritiskāk vērtētajiem un visvairāk apšaubītajiem, bet tajā pašā laikā viens no visradošākajiem mākslas virzieniem. Postmodernismam nav robežu, tāpēc tas tiek tik neviennozīmīgi vērtēts, bet izprotot postmodernisma vērtības un ideoloģiju zem reizēm tik īpatnējajiem mākslas darbiem, var atklāt šī mākslas virziena vienreizību un pat burvību.

Postmodernisms ir grūti definējams, jo tam ir ļoti dažādas izpausmes un nav konkrētu robežu kā citiem mākslas stiliem. Sākotnēji pat tas nebija mākslas stils, bet humanitāro zinātņu kustība, kas radīja pārmaiņas sabiedrības filozofiskajā apziņā. Postmodernisma mākslu īsi varētu raksturot kā mākslas virzienu, kura izpausmes ir pretrunā ar modernisma vai citu mākslas veidu pamatprincipiem, bet tajā pašā laikā var sevī iekļaut vai apvienot daudzas detaļas no šiem mākslas veidiem. Vienkāršāk sakot, postmodernisms ir mākslas veids, kuram nav robežu un tajā tiek izmantotas tehnoloģijas, kas pamatā netiek lietotas nevienā citā mākslas novirzienā. Postmodernismā tiek izmantotas, piemēram, gaismas instalācijas, video tehnoloģijas, multimediji, konceptuālā māksla un daudz kas cits. Patiesībā, jo īpatnējākas un savdabīgāka ir šī mākslas virziena tehnikas, jo veiksmīgāks ir mākslas darbs. Šajā mākslas novirzienā liela nozīme ir kompozīcijai un oriģinālām iedejām, bet visa pamatā bieži vien ir dziļa doma, tāpēc daudziem šīm mākslas virziens nav līdz galam izprotams.

Postmodernismam ir ļoti konkrēta izcelsme un pirmsākumi. Par šī mākslas virziena pamatlicēju un aizsācēju tiek uzskatīts amerikāņu izcelsmes arhitekts un teorētiķis Roberts Čārlzs Venturi, kurš aizsāka poparta mākslu. Poparts ir modernās mākslas apakš virziens, kuru raksturo pieņemto normu un principu neievērošana un masu kultūras tēlu atainošana mākslā. Atšķirībā no visiem citiem iepriekš zināmajiem mākslas virzieniem, popartā nebija noteiktu robežu. Mākslinieki varēja radīt jebko. Mākslas darbos pat dominēja haoss, iracionālisms, neloģiskums utt.

Vēlāk poparta māksla kļuva arvien dažādāka un tai izveidojās vairāki nenoteikti un grūti definējami novirzieni. Tie visi kopā veidoja postmodernisma mākslu. Postmodernismam kopumā bija raksturīga sarežģītība un modernisma vienkāršuma neatzīšana. Gan postmodernisma mākslā, gan arhitektūrā bija vērojamas ļoti dažādas, sarežģītas līnijas, dekori utt. 70. gados postmodernismā izcēlās eklektisms jeb dažādu citu stilu atdarināšana un apvienošana. Tas pavēra plašas iespējas postmodernisma dažādības attīstīšanai.

Postmodernisma mākslas pārstāvji speciāli provocēja sabiedrību un tradicionālās mākslas atbalstītājus. Viņi, piemēram, izmantoja dažādus simbolus, ar negatīvu vai divdomīgu nozīmi, lai radītu sašutumu, vai arī mākslas radīšanai izmantoja tehnikas, kas nav pieņemamas apkārtējai sabiedrībai. Postmodernisma māksliniekiem patika radīt sabiedrībā spilgtas emocijas, pat tad ja tās bija negatīvas. Šo mākslas stilu, protams, pieņēma tikai retais un arī mūsdienās postmodernisma darbi spēj šokēt cilvēkus.

Tomēr ne visi postmodernisma darbi ir ar negatīvu vai šokējošu noskaņu. Daudzi no tiem ir vienkārši interesanti un savdabīgi. Jau minētā eklektisma ietekmē tika radīti ļoti interesanti arhitektūras objekti. Tas izpaužas, piemēram, Kalifornijas universitātes kopmītņu ēkas arhitektūrā, kas sevī ietver dažādus elementus no Triumfa arkas vai vienkāršu ēku fasādes veidošana līdzīgi baroka laikmetam raksturīgā manierē. Šādi eklektisma piemēri mēdz būt pat humoristiski. Viss ir atkarīgs no tā, kā sabiedrība to uztver kopumā.

Jāmin, ka postmodernisms izpaužas ne vien vizuālajā mākslā un arhitektūrā, bet arī literatūrā, politikā, filozofijā utt. Izpausmes postmodernismam ir ļoti dažādas, bet pamata ideoloģija saglabājas tā pati – sacelties pret ierasto, ikdienišķo, mainīt uztveri un domāšanu, noliegt modernisma pamatidejas.